Kamer San Francisko vel guleja pirms lielas titaru esanas dienas, grupa indianu aktivistu un interesentu devas uz Alkatrasas salu San Francisko lici lai svinetu gadskartejo Nepateicibas dienu. Starptautiskas Indianu federacijas organizeta saullekta ceremonija uz mazas, bijusas cietuma salas, ir atgadinajums par Pateicibas dienas pirmssakumiem, par to ka indianu paglabtie kolonisti driz vien saka iznicinat zemes pamatiedzivotajus. No 1969 gada 20 Novembrim lidz 1971 gada 11 Junijam pamesto cietuma salu bija okupejusi amerikas indiani, kuri to pasludinaja par atbrivoto teritoriju. Si akcija bija sakums indianu atmodai, pastiprinatai cinai par savam tiesibam un pasnoteiksanos. Es un mans pazina Audi sarunajam tikties 3:30 no rita, lai kaut kad pec cetriem butu piestatne. Pirmajai laivai bija paredzets atiet 5 no rita. Es sev sagatavoju nelielu termosu tejas. Salas nosaukums celies no spanu La Isla de los Alcatraces - Pelikanu sala. Seit sodien neredz nedz pelikanus kuri devusi sai salai vardu, nedz amerikanu kareivjus, nedz bistamo gangsteri Al Kaponi, nedz sadumpojusos kareivjus no Holivudas graveja "The Rock". Mana online enciklopedija saka ka sala ir 535 metrus gara un pacelas 40 metrus virs juras limena. Uzieku modinataju uz 3. Pamostos, navigi gribas gulet - smadzenes nesaprot kas notiek tik nenormali agra laika. Aizbraucu lidz Audi majai, vins saka - zini, es tikai stundinu esmu gulejis jo vakara kaut ka sanaca dzert kafiju, un tad vel klausijos dub plates. Tresais puisis Shawn gul un necel telefonu, vins ir pie kada sava drauga un pieskata divus sunus un kaki. Aizbraucam lidz Shawn, kurs ir samiegojies. C'mon, white devil - es vinam saucu - let's roll !!!! Shawn ir nedaudz uztraucies jo pieskatamais kakis vakar ir izlecis pa logu un noziedejis. Pilsetas ielas tik klusas un mierigas. Veja nekada, gaiss ir mikls bet nelist. Piebraucam pie pramju pieturas, tur jau ir savacies pamatigs pulis - parsvara alternativa izskata jauniesi, izrotajusies indiani un meksikani. Visi izskatas tadi samiegojusies, apmetnos ietinusies. Daudziem, ari man, galva peruanu aditas cepurites. Pramis ir pilns ar cilvekiem, mes tiekam uz otra pramja, kurs atiet kadas 10 minutes velak par pirmo. San Francisko licis ir tik mierigs. Var redzet ka spid Sausalito un Berklijas gaismas. San Francisko pati ka vienmer migla tita, nedaudz sak pilinat. Pramis atiet paris minutes pec pieciem no rita. Woohoo, mes braucam, mes peldam. Neatceros kapec, bet sakam jokot par terorisma kara temu. Cerams ka Buss nepaveles torpeded musu pramjus. "Siem cilvekiem bija svesas musu vertibas un ideali! Si ir vel viena uzvara kara pret terorismu! Sie hipiji planoja okupet Alkatrasu un drauded ar biologiskajem ierociem!" Pramis lidz Alkatrasai aizrauj dazas minutes, lietus vairs nesmidzina, pus neliels vejins, gaiss ir tik dzidrs un svaigs. Piestajam pie salas, ceremonija ir sakusies. Prozektoru izgaismots kads indianu vecais stasta par aktivistiem kuri ar savu okupaciju 1969 gada saka moderno indianu cinu par savam tiesibam. Uz bijusa cietuma korpusa sienas joprojam var saskatit neveikli uzkrasoto uzrakstu - Laipni ludzam indianu zeme. No piestatnes procesija, bungam dardot un dziesmam skanot virzas augsa kalna, cauri vecajiem cietuma muriem, uz cementetu laukumu kur jau deg ugunskurs. Daudziem rokas ir baltas salvijas kvepekli. Salvija smarzo tik specigi. To varot savakt kaut kur dienvidkalifornija, tad to izzave, satin buntites uz izmanto ka kvepekli. Jau no sakuma tiek lugts nefotografet deju un dziesmu laika, jo tam ir religiska nozime. Ceremoniju atklaj kads virs, vins pateicas Vectevam kura berni mes visi esam. Paldies par to ka mes esam izdzivojusi. Tad savas dejas sak Pomo indianu zeni. Vini, nabadzini ir puspliki, bez apaviem, galvasrotam plivojot vini dejo ap ugunskuru. Adas bungas sit dobju ritmu, spalgas balsis monotoni dzied, smarzigie baltie dumi, dejojosi kermeni liesmu gaisma, un tam visam pari Alkatrasas bakas mirgojosa uguns. Tik primitivi, tik specigi. "Pasakiet paldies siem zeniem, vini ir musu nakotnes ceriba, un esiet drosi, vini sodien titaru needis". Uz salas it ka esot 2000 cilveku, tie stav liela apli ap ugunskuru. Citi staiga apkart, dazi ir nolikusies gulet. Netalu no skalruniem ir nolikta antena un mikrofoni, izradas ka dazi vietejie publiskie radio veic pasakuma translaciju. San Francisko gaismas spid, bet negribas atpakal. Sala ir musu, te ir ritms, gars, un briviba. Kas mes esam? Mietpilsoniskas aprobezotibas noliedzeji? Cilveki kuri grib zinat? Seko vairak dziesmas, runas, kads indianu vecais stasta legendu par ergli un koijotu. Reiz koijots atnaca pie cilts virsaisa ergla, un ludza "aizdod man savus bernus, man vajag paligus, es tev vinus atdosu". Paiet gadi, erglis nomirst. Ta vietu ienem krauklis, vel pec ilga laika koijots atgriezas ar nu jau izaugusajiem berniem, tacu krauklis ar tiem vairs nevar sarunaties, tie mak tikai koijota valodu. "Ta ari mes esam zaudejusi savu valodu, mus koijots ir nolaupjis. Mes vairs nesaprotam viens otru". Kads pa apli laiz grozinu ar tabaku, to var dedzinat ka ziedojumu. Indianis bizes sapitiem sirmiem matiem ik pa bridim ar lielu saiski baltas salvijas mus visus apkvepina. Saule nelec, ir parak makonains, vienigi debesis paliek baltakas un gaisakas. Ugunskurs deg. Es skatoties uz pilsetu dzeru teju, fotografeju apkart notiekoso. Seit ir patikama energija, Gaisi, jauki cilveki. Nav roza t-shirtu un balto sporta apavu pula kuriem viss ir woow. Ta vieta seit ir atvertas sejas, smaidosas acis un tada jociga brivibas, vienotibas un neatkaribas sajuta. Audi pamana pazistamu meiteni - vina nesen atgriezusies no Chiapas stata Meksika kur ta ir dzivojusi kada zapatistu dumpinieku ciemata. Kads no originalajiem 1969 - 71 gada Alkatrasas okupetajiem saka "Vini grib lai atceras 11 septembri, vini grib lai atceras Pearl Harbor, vini grib lai atceras Alamo, bet vini negrib lai atceras indianu slaktinus, vini negrib lai atceras genocidu, vini negrib lai atceras musu ciesanas". "Kurus sutis karot Afganistana? Tie bus indiani, tie bus meksikani, tie bus melnie, tie bus nabadzigie baltie. Ko vini tur grib? Es nezinu, bet vini kaut ko gribeja ari saja zeme". Izskatas ka mes esam pamodinajusi kaijas, tas dusmigi klaigadamas lidinas apkart. Acteku teokalli dejotaji erglu knabju un mirongalvu izrotatas maskas, ar metru garam spalvam dejo pedejie. Sie nav nekadi bizonu meditaji, sie ir cilveki kuru senci upureja cilveku tukstosus. Bungas dard, kajas tikai nedaudz pieskaras zemei, spalvas plivo, dejotaji virpulo. Ari saule peksni paradas aiz makona malas, un sakas diena. Mes esam to sagaidijusi. Mums ir par ko pateikties. Mums ir ko atcereties. Garam paiet kads indianis ar nokrasotu seju, vina matos spalvas, mugura t-shirts - nepateicibas diena: genocids, slimibas, nabadziba. Kapjam atpakal laivas, laiks evakueties, laiks doties atpakal. Sur tur joprojam var dzirdet bungas, kads joprojam kupina salvijas, viss kugis ir dumu pilns. Mes piestajam piestatne, uzvara ir ar mums. Smadzenes ir parkarsusas, neliela bezmiega un visa notikusa radita eiforija braucam atpakal uz majam gulet. Es zinu ka sodien titaru needisu. Un ne jau tikai tapec ka esmu vegetarietis.